Ar draudzeni pārrunājām šīs nedēļas plānus, jo man sanāk tomēr strādāt,
es nevaru tā vienkārši... nestrādāt. Šajā pilsētā ir daži muzeji, kurus
es ļoti vēlētos apmeklēt, vidusskolā mācoties, par tiem tika pieminēts,
tie mani ieinteresēja, bet no manas puses tas būs jāatliek. Sazvanījos
ar Ingusu un dabūju dažas biļetes draudzenei uz basketbola spēlēm. Pat,
ja meitenei nepatīk šī spēle kā tāda un viņu nesaprotu, bet tomēr skats
tik un tā ir baudāms un kārdinošs. Sarunājām ko šonedēļ viņa varētu vēl
padarīt, atpūsties, pāris vakarus aizsitām ar domu pa klubiem kopā
pastaigāt un izdejoties. Apmēram sarunājušas plānu devāmies gulēt.
Norīta pamostoties es, protams, norūcu, jo draudzene var saldi šņākuļot
tālāk, kamēr man jāmokās, lai kārtīgi pamostos. Neizturēju šo savu
nostāju: „Vēl 10 minūtes pagulēšu!” Un tad, kad pagājušas šīs 10 minūtes
nošņācu pie sevis:„Nu vēl 10 minūtes...” Pusmiegā piecēlos, kaut kur
kāju pa ceļam atsitu iegāju dušā un pagriezu dušas krānu un ledus auksts
ūdens sāka līt pāri. Pamodos momentā, tāds atslābuma kliedziens,
dzirdēju, ka draudzene pamostas. Man smiekli sanāca un tāda enerģija, ka
paķēru bļodu, kas blakus stāvēja ielēju tajā aukstu ūdeni un aizgāju
viņai virsū uzšļakstīt! Priecīga nebija gan, tiku klapēta ar spilveniem
un lamāta, bet tā nebūt nav pirmā reize.
Saposos, paņēmu atkal visas vajadzīgās mantas- dvielīti, kurpes, savas
mīļākās brūnās getras, maiciņas, dvieli, dušas želeju, kura smaržo
spēcīgi pēc granātāboliem, diskus... atstāju atslēgas draudzenei,
atvadījos un devos lejup, nolēmu šodien iet ar kājām, jo ceļš nav tāls,
esmu laicīgi izlīdusi no sava midzeņa, saule patīkami aust. Ejot pāri
tiltam, pa kreisi paveras burvīgs skats, kad saule mirdz ostas ūdeņos un
iekrāso kuģu siluetus. Ejot pāri šim tiltam, skatoties pa labi tālāk ir
vēl viens tilts, to ir vērts apskatīties vakaros, jo tā tilta apakša
vakaros ir izgaismota. It kā nekas daudz, bet skaisti.
Tilti ir mana vājība. Man patīk uz tiem stāvēt un raudzīties apkārt.
Laukos pie radiem dziļāk meža biezokņos ir vecs tiltiņš uz aizauguša
ezera. Varbūt neizklausās patīkami, bet mani tas saista... nevienu vien
dienu gāju uz turieni, lai tur varētu pabūt.
Pirmās trīs dienas, protams, gāja kā tika saplānots, bet es redzu un
jūtu kā draudzenei pietrūkst savs puisis, tāpēc man radās idejas, ko
nolēmu atlikt uz ceturtdienas rītu. Ceturtdienas rītā piecēlos aizlaidos
uz darbu nedaudz agrāk un zvanīju draudzenes puisim, es zināju, ka viņš
būs jau augšā, jo viņam ļoti agri jābrauc uz darbu. Piezvanīju un
aprunājāmies, nolēmu viņu pierunāt, lai šodien pat atbrauc pie mums un
pārsteidz savu meiteni ar ziediem un, lai izrunājas, pavada jauki vakaru
šai pašā pilsētā un tad kopīgi dodas mājup. Viņi neko īsti nav
izrunājuši... bērnišķīgi. Sarunājām, ka astoņos vakarā viņš šodien
ieradīsies uz Olimpisko un tad dosimies uz dzīvokli, tā nu sanāca, ka
šīs dienas darbiņš jābeidz nedaudz ātrāk, bet tas nekas.
Tā nu vakarā viņš atbrauca un devāmies, iegāju iekšā dzīvoklī viena un
izlikos, ka viss kārtībā, tad sekoja zvans pie durvīm es palūdzu, lai
viņa atver durvis, jo tajā brīdī speciāli biju iemērkusi kājas ūdenī,
lai atslābinātu pēdas no darba dienas. Viņa atvēra un momentā aizcirta,
es satrūkos un nospļāvos par basajām kājām un skrēju skatīties, kas
notiek. Viņa pretī durvīm stāvēja ar šokētu skatu. Es jautāju, kas tur
bija, viņa skatījās uz mani un teicās, ka viņai laikam rādās. Tad nu es
sāku smīnēt, piegāju pie durvīm atvēru tās vaļā. Klusums, patiesībā es
pat jutos lieka. Tāpēc uzvilku āra sandales, paņēmusi fiksi somu un
jaku. Izgāju pa durvīm, iestūmu viņas puisi iekšā un noteicu, lai tiek
abi beidzot galā un ieslēgusi viņus, devos prom. Draudzene bija tik ļoti
apstulbusi, ka viņa to vien bija spējusi, kā pacelt augšā rādītāja
pirkstu un atvērt muti, bet tā arī nekas nenāca ārā, vai drīzāk nebija
nekādas saprotamas skaņas, gluži kā tāda zivtele, kas veido burbuļus.
Man nav ne jausmas, kas tur īsti notiks, bet zinot viņus, viss
nokārtosies un būs labi. Nevienas attiecības neiztiek bez kašķiem,
strīdiem... bija pavēls un es sāku domāt, ko pie velna es tagad darīšu?
Nogāju lejā un stāvēju pie savas mājas kāpnēm, salikusi rokas kabatā un
plānoju tālāko gājienu sev. Dzirdēju vēl kādu kāpjam lejā pa trepēm,
izklausījās pēc divu cilvēku soļiem, viens gāja ļoti ātri, otrs lēni.
Izrādījās, ka žirgtais gājējs bija slapjais kaimiņš, kurš mani
appludināja. Otrie soļi piederēja mazai meitenītei, kura lēnām un
akurāti kāpa lejā, nesot savu lellīti un lellītes mantiņas- apģērba
gabali, matu ķemme, cepurītes, maziņa gultiņa. Atcerējos, ka man arī
tāda agrāk bija, jo ļoti sev vēlējos māsiņu, kuru varētu audzināt.
Man patika redzēt to, ka mani ieraugot kaimiņš sāka smaidīt. Patīkama
sajūta, bet es nosarku, kas ar mani notiek? Es parasti nesarkstu!
Uzsmaidījis pateica, lai nedaudz uzgaidu, ja man ir laiks, viņš mazo
meitenīti iesēdināja mašīnas bērnu sēdeklīti un piesprādzēja. To
izdarījis, ieslēdza radio un iedeva mazajai čiepai konfektes ar ko
našķēties.
„Ko tad vakarpusē stāvam un gaidām? Kādu pielūdzēju vai varbūt vēl kaut
kur ir kas noplūdis un tagad gaidām santehniķi?” noskanēja abu smiekli
un aizsākās neliela saruna. Beigās viņš ieminējās:” Es tagad aizvedīšu
savu māšeli pie vecākiem, ja vēlies vari braukt ar mums un pēc tam
varbūt dodamies kaut kur izklaidēties, jo pieļauju domu, ka savā
dzīvoklī kādu laiciņu netiksi, ņemot vērā, ka pašlaik tur notiek taisnā
tiesa!” Es neatceros kā es piekritu, bet attapos, ka bijām jau ceļā un
braucām uz jūras pusi, kur atradās privātmājas rajoniņš. Es, protams,
pie sevis galvā mēģināju tikt skaidrībā vai meitenīte ir viņa meita vai
kā... Izrādījās, ka tā bija viņa mazā māsiņa To uzzinot es jutos
mierīgāka. Viņam ar savu māsiņu ir uij ku liela gadu starpība. Viņas
mamma ir izaudzinājusi savu lielo dēlēnu, bet esot jutusi, ka viņa vēlas
vēl vienu mazu bērniņu ar cerībām, ka otrs bērniņš izaugs lēnāk nekā
viņš. Tā laikam liela daļa cer mīlošu vecāku. Maziņā bija ļoti jauka un
pļāpīga, reizēm pat likās, ka skatos uz sevi no malas bērnībā.
Kad mazā nonāca pie vecākiem, mēs ar mašīnu izbraucām un diez cik tālu
nebijām tikuši, kad viņš nogriezās tuvāk jūrai un jau apstājās. Man
tieši uznāca kāre pēc peldes. Devāmies uz jūru. Bija vērojams gan
saulrieta pēdējie mājieni, gan mēness, kurš bija jau redzams un pavada
sauli. Diži daudz nerunājām, bet metām drēbes nost un skrējām ūdenī,
viļņi nebija diezko lieli, bet es jutos kā maza meitene, tik brīva un
bezrūpīga. Es nezinu cik ilgi mēs atradāmās pie jūras un jūrā, bet bija
jau tik tumšs, ka varēja redzēt vairs tikai mēnesi un tā atspulgu jūrā.
Tālumā manīju mēness gaismā iezīmējamies zveju kuģa siluetus.
Sākām jau salt, drebināties, spert visādus jokus par aukstumu un
ķircināt viens otru. Kad palika pavisam zilas lūpas nolēmām doties uz
mašīnu. No bagāžnieka izvilcis dvieli iedeva to man un piedāvāja doties
kaut kur iedzert karstu tēju. Zobiem klabēdama, es sparīgi tam piekritu.
Iesēdāmies un traucāmies, bet ne jau uz pilsētas pusi, gar jūras ceļiem
tālāk un apstājāmies pie mājiņas. Izrādās viņam ir vēl viena mājiņa pie
jūras, kur viņš dzīvojas. Iekšā bija ļoti skaisti un patīkami. Reti,
kurā privātmājā es jūtos labi. Dikti nepatīk ļoti gaišas un lielas
telpas, un pārāk pedantiski kārtīgas. Šī bija paliela mājiņa ar mazām
istabiņām, koka grīdu, koka mēbeles (koka mēbeles mani fascinē) un
nelielu jucekli. Iedevis man savu lielu džemperi un vilna zeķes, viņš
uztaisīja abiem zāļu tējas. Apsēdāmies uz grīdas paklājiņa un pļāpājām
pie iekurta kamīna. Kamīns man atgādināja manas mājas un es pavisam
atslābu.
Henüz hiç yorum yapılmamış.
Yorumunu bırak, tartışmaya başla!