Cik gan cilvēki ir naivi cerēdami iedot mīlestībai vārdu, ielikt to
šaurā rāmītī un piekarināt pie sienas, lai papriecātos. Cilvēki mēģina
mīlestību apkarināt ar birkām un piedēvēt tai savas īpašības. Cilvēki
murgaini dzenas pakaļ spokam, kuram tic tikai tie, kas to redzējuši. Un
tie kas nav redzējuši vai nu izdomā savu „sievieti baltā” vai noliedz
tās pastāvēšanu pavisam. Mēs saucam to dažādos vārdos, aprakstām ar
dažādām izjūtām, smejamies dažādus smieklus un jūtam to katrs pa savam.
Mīlestība ir dažāda, tā ir kā daudzsejains dievs, kas pret tevi var
pagriezt gan savu dusmīgo, gan laipno vaigu un tev pašam nav ļauts
izvēlēties, kuru seju tu redzēsi šodien. Mīlestība ir dzīves sulu
saldākais un tajā pašā laikā arī rūgtākais kokteilis.
Reiz dzīvoja maza čiksīte, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa
iestiloja vienmēr un visur. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti.
Kādu rītu sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu:
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, a zini kas ir? Viņai ir besis,
slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt,bet neaiztusē
prom no taciņas un pa ceļam ne ar
vienu nebazarē!” I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā,
kas atradās riktīgākajā čuhņā. Diena bija superīga. Karoče, drīz vien
Sarkanķobīte iečekoja reaļnās
puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka
aiz koka lupī vilks. „Čiv riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm!
Nezini kādu tusu, kur var ietusēt šovakar?” „Sorry, es nevaru sist
klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt
strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata,ka vilks šai
sita kanti. A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa.
Lasi ļoti uzmanīgi un ar baudu.. :D:D:D:D
Ja kautko nesaproti.. ķeries pie skaidrojošās vārdnīcas. :D :*